Ingas Ābeles “Klūgu mūks” uz Nacionālā teātra skatuves ir stāsts par sapņiem divās daļās Piedāvāt romāna „Klūgu mūks” skatuves variantu ir režisora drosme un uzdrīkstēšanās, jo, kā teikts romānā – Latgalē visa kā daudz. Arī darbojošos personu. Tāpēc uz skatuves ir gandrīz viss Nacionālā teātra aktieru ansamblis, un tā ir cienīga teātra un valsts simtgades ieskaņa, kas veiksmīgi sakrita ar Latgales kongresa 100 gadi, bez kura nebūtu Latvijas tās pašreizējā veidolā. 2014. gadā, kad iznāca Ingas Ābeles „Klūgu mūks” tas satricināja divu grupu cilvēkus līdz sirds dziļumiem. Vieni no tiem bija Latgales puses ļaudis un viņu novadnieki visās Latvijas malās, otri – labas literatūras cienītāji. Pirmie atzina, ka stāsts par izcilo Latgales vīru – mācītāju un literātu Franci Trasunu un tikpat ievērojamo lidotāju Jāzepu Baško uzceļ pieminekli Latgalei, atklāj tās sirdi un izskaidro novada fenomenu. Nav jābūt latgalietim, lai atzītu, ka tieši no turienes nāk sirsnīgākie, atvērtākie un patriotiskākie cilvēki. Cilvēki, kuri tic Dievam. Otrie sajūsminājās par rakstnieces valodas krāšņumu, uzburto poētisko Latgales ainavu un dziļi sajustajiem cilvēkiem viņu robežsituācijās – piedzimstot, mīlot un nomirstot. Režisores Indras Rogas redzējumā „Klūgu mūks” runā par mūsu tautas raksturu, par nepieciešamību lūkoties debesīs un spēju sapņot, jo arī visneprātīgākie sapņi piepildās. Pat ja mūžs ir par īsu, lai pats sapņotājs to pieredzētu. Un tā arī ir dzīves jēga. „Ticēt un darīt – tas ir viss! Pieņemt, izturēt un nekrist izmisumā.”